Dzīve ar osteoartrītu

Locītavu sāpes ir plaši izplatīta problēma, no kuras ES cieš vairāk nekā 103 miljoni iedzīvotāji. Osteoartrīts ir biežākā muskuloskeletālā patoloģija, tas ir biežākais sāpju iemesls vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šī slimība ir otrais visbiežāk sastopamais iemesls pēc infekcijas slimībām, kas liek pacientiem apmeklēt ārstu. Osteoartrīts ir viens no fizisku aktivitāšu ierobežotājiem, darba nespējas un invaliditātes cēloņiem gan Latvijā, gan pasaulē. 

Bojājumi, ko šī kaite nodara skrimslim un visai locītavai, ir lēni progresējoši un neatgriezeniski. Osteoartrītu pārsvarā skar pusmūža un vecākus cilvēkus, kuru galvenās sūdzības ir par sāpēm locītavās. Sadzīvošana ar osteoartrītu bieži cilvēkam rada lielu spriedzi, jo slimība ietekmē gan fiziski, gan garīgi: sāpes, ikdienas kustību ierobežojumi, nemiers, depresija, bezpalīdzības sajūta, miega traucējumi, grūtības iesaistīties ikdienas priekos un pienākumos.

Sāpes traucē pārvietoties, tāpēc nākas izmantot palīgierīcas - spieķi un kruķus, tādējādi ievērojami pazeminot dzīves kvalitāti. Tāpēc ārstēšanas plānam jābūt vērstam uz pacienta dzīves kvalitātes nodrošināšanu tālākā periodā.  Ārstēšanas mērķis ir mazināt sāpes, pēc iespējas saglabāt un atjaunot locītavu kustības spēju, kā arī novērst slimības tālāku progresēšanu. 

Cilvēkiem, kas ir vecāki par 70 gadiem, rentgenoloģiski osteoartrītu kādā locītavu grupā sastop 50% gadījumu. Katru gadu 250 000 iedzīvotāju vidū novēro 500-600 jaunu osteoartrīta gadījumu. Latvijā ar osteoartrītu slimo apmēram 300 000 pacientu. Pārsvarā tie ir cilvēki pēc 45 gadu vecuma. No šiem datiem ir vērojama zināma stabilitāte pēdējo gadu laikā šajā slimību grupā, bet tomēr ir tendence pieaugt. 

Osteoartrīts ir dārga slimība, ar iespaidīgām ekonomiskajām izmaksām, no kurām vairāk nekā puse sasaistīta ar darbspēju zudumu. 

Osteoartrīta riska faktori:

 

  • vecums – pēc 50 gadiem;
  • piederība sieviešu dzimumam (sievietēm osteoartrīts ir 2 – 3 reizes biežāk nekā vīriešiem);
  • liekā ķermeņa masa (katri lieki 5 kilogrami palielina osteoartrīta risku par 30%);
  • traumas, jo sevišķi – atkārtotas;
  • intensīva fiziska slodze;
  • regulāra locītavu pārslodze;
  • ģenētiskie faktori;
  • slimības, kas veicina skrimšļa vielmaiņas traucējumus.

Kā izpaužas slimība

 

Osteoartrīts ir pakāpeniski progresējošs locītavu skrimšļa un apkārtējo audu bojājums, kas galvenokārt attīstās cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Gadu gaitā locītavās pasliktinās vielmaiņa, tiek bojāts skrimslis un attīstās iekaisums. Osteoartrīts visbiežāk skar gūžas, ceļa, pleca, mugurkaula kakla un jostas daļas, kā arī pirkstu sīkās locītavas. Locītavas zaudē gludo slīdvirsmu, deformējas, tur veidojas kaulaudu izaugumi; muskuļi ap skrimšļaudiem atslābst, kļūst sāpīgi. Izmaiņas locītavās un iekaisums turpina progresēt, parādās kustību ierobežojums, sāpes kļūst arvien izteiktākas, tās pastiprinās dienas otrajā pusē. 



Kaula kontūras izmaiņas un skrimšļa destrukcija 

Smagākajos gadījumos sāpes ir tik stipras, ka tās traucē pārvietoties un cilvēks spiests lietot spieķi vai kruķus, kas, protoms, stipri pasliktina dzīves kvalitāti un noved pie darbaspēju zuduma. Ne velti osteoartrītu dēvē par vienu no dārgākajām slimībām – tas saistīts ar darbnespējas, medikamentu un operāciju izmaksām. 

Slimība ietekmē cilvēku ar psiholoģiski, rada stresu, nemieru un bezpalīdzības sajūtu, zināmi arī gadījumi, kad tā veicinājusi depresijas attīstību. Terapijā svarīga loma ir ne vien zālēm, ko ārsts katram pacientam nozīmē individuāli, bet arī kustību terapijai un fizikālās medicīnas metodēm, ko izmanto slimības neaktīvajā fāzē, kad nav iekaisuma; tāpat arī nepieciešama pareiza locītavu slodzes un atpūtas maiņa, noteiktu uztura principu ievērošana. Tiek meklēti veidi, kā ārstēšanu padarīt ekonomiskāku un efektīvāku, tādēļ pētnieku uzmanības lokā ir medikamentu un dabas vielu kombinācijas. 

Latvijas Reimatologu asociācijas izstrādātās vadlīnijas osteoartrīta ārstēšanai:

 

Nemedikamentozā terapija - pacientu izglītošana, pašārstēšanās programma, psihosociāls atbalsts, svara samazināšana, fizikālā terapija, vingrinājumu programmas, kustību apjoma un muskuļu spēka vingrinājumi, hidroterapija, darba terapija, locītavu aizsargājošas palīgierīces, ķirurģiska terapija. 

Medikamentozā terapija - p/o analgētiķi, NSLP, COX inhibitori, hondroprotektīvie jeb lēnas darbības modificējošie medikamenti
(glikozamīna sulfāts, diacereins u.c.), i/artikulāri glikokortikoīdi un skrimšļa aizvietotājpreparāti, lokālā terapija (ziedes). 
                                             Arthritis&Rheumatism. Vol.43, No.9, September 2000, pp.1905-1915

Drukāt