Osteoartrīta terapija

Osteoartrīts ir viena no biežāk sastopamām slimībām, kura skar sinoviālās locītavas. Šī slimība ir galvenais muskuloskeletālo sāpju cēlonis, viens no biežākajiem darba nespējas  vai fizisku aktivitāšu ierobežotājiem, tādēļ būtisks ir osteoartrīta pacientu veselības aprūpes jautājums[1]Osteoartrīta sākšanos un attīstību nosaka daudzi ģenētiskie, locītavu morfoloģijas, tās  izmaiņu un vides faktori.[2] Apmēram 10% no pasaules iedzīvotājiem slimo ar osteoartrītu, un tas skar 50%populācijas pēc 50 gadu vecuma.[3] Ceļu locītavu osteoartrītu konstatē 5-15% iedzīvotāju vecumā no 35 līdz 74 gadiem. Izmaiņas locītavās visbiežāk rada sāpes un kustību ierobežojumus.


Osteoartrīta terapijas mērķi ir sāpju mazināšana locītavās, locītavu funkciju optimizācija un uzlabošana un locītavu bojājuma progresijas un neatgriezenisku izmaiņu novēršana.

Terapija ietver:

    1. farmakoloģiskus līdzekļus,
    2. nefarmakoloģiskus līdzekļus,
    3. ķirurģisku ārstēšanu.

Ceļu locītavu osteoartrīta terapijas vadlīnijas

EULAR (European League Against Rheumatism) 2000. gadā izstrādāja un publicēja ceļu locītavas osteoartrīta terapijas vadlīnijas, lai sniegtu vienotas rekomendācijas osteoartrīta terapijai Eiropā. Lai izstrādātu šīs vadlīnijas, tika apkopota informācija par osteoartrītu laika periodā no 1996. gada janvāra līdz 1999. gada decembrim. Izstrādātajās vadlīnijās minēta abreviatūra SYSADOA, kas nozīmē – simptomātiski lēnas darbības līdzekļi osteoartrīta terapijā. Tie ir farmakoloģiskās terapijas līdzekļi un veido 1/8 daļu no osteoartrīta terapijas iespējām. Šie līdzekļi rekomendēti kā terapijas pirmā līmeņa preparāti.[4] Saskaņā ar EULAR ceļu locītavu osteoartrīta terapijas vadlīnijām pie šiem līdzekļiem pieder: glikozamīna sulfāts, hondroitīnsulfāts, hialuronskābe, diacereīns, hidrolizētie želatīna produkti.

Secinājumi

Pastāv daudzsološi fakti par simptomātiskiem lēnas darbības līdzekļiem osteoartrīta terapijā, kas balstīti uz dzīvnieku modeļiem, tomēr ir tikai daži klīniski pētījumi par cilvēkiem. EULAR ceļu locītavas osteoartrīta terapijas vadlīniju izstrādātāji uzsver, ka simptomātisku lēnas darbības līdzekļu izvēle osteoartrīta pacientiem ir atkarīga no vairākiem faktoriem: šo preparātu pieejamības konkrētā valstī, vadlīnijām un katra ārsta personīgas izvēles.[5]

Osteoartrīta terapija attīstās, un tā ietver jaunākus, drošākus medikamentus, kas paredzēti simptomu samazināšanai – COX2 selektīvie inhibitori un intraartikulārā hialuronskābe, pārtikas piedevas kā līdzekļi, kas samazina simptomus, un līdzekļi, kam ir specifiska ietekme uz slimības patofizioloģiju un patoloģiskām struktūras pārmaiņām. Neapšaubāmi, glikozamīni un hondroitīnsul’fāti ir kļuvuši populāri kā pārtikas piedevas, kas nozīmīgas osteoartrīta efektīvā terapijā.[6]

Nākotnes terapija

Osteoartrītiskajā procesā tiek izjaukts līdzsvars starp skrimšļa matrices vielmaiņas procesa sintēzes un degradācijas fāzi. Nepārtraukti turpinās jaunu aģentu meklējumi un pētījumi, kas ļautu atjaunot osteoartrīta strukturālās un bioķīmiskās izmaiņas.

Aizvien vairāk ir pierādījumu par iekaisuma lomu dažādās osteoartrīta attīstības fāzēs, tomēr tā nozīme līdz galam vēl nav noskaidrota. Pētījumos ir atklāts, ka iekaisuma pakāpe korelē ar skrimšļa degradāciju.

Citokīni stimulē skrimšļa matrices metaloproteināžu (kolagenāzes, želatināzes, stromelizīna) sintēzi, veicinot sinovīta attīstību un kolagēna un proteoglikānu degradāciju. Pētījumos tiek meklētas dažādas šos enzīmus bloķējošas vielas, lai samazinātu osteoartrītiskā bojājuma smagumu.

Kā iekaisuma mediatoriem liela nozīme ir arī neiropeptīdiem P substancei un kalcitonīna gēna saistītajam peptīdam. P substance ir, pirmkārt, vazodilators, kas palielina kapilāru caurlaidību un otrkārt, leikocītu hemotakses aģents. Tai ir mitogēna un hemotoksiska  iedarbība uz endotēlija šunām un fibroblastiem. Šie divi neiropeptīdi tiek izdalīti artrīta laikā gan locītavā, gan periartikulārajos audos un var ievērojami potencēt iekaisuma atbildi.

Joprojām turpinās pētījumi, lai noskaidrotu jautājumu par primāro izmaiņu lokalizāciju osteoartrīta gadījumā (vai process skar skrimsli, sinoviju, subhondrālo kaulu, saišu vai neiromuskulāro sistēmu). Jauni atklājumi šajos pētījumos varētu radikāli mainīt osteoartrīta profilaktiskos un terapeitiskos pasākumus.


[1] Pendleton A. et.al. EULAR recommendations for the management of knee osteoarthritis: report of a task force of the Standing Committee for International Clinical Studies Including Therapeutic trials (ESCISIT). Ann Rheum Dis 2000; 59: 936-944.

[2] Turpat.

[3] Reginster J.Y., Gillot V., Bruyere O., Henrotin Y. Evidence of Nutriceutical Effectiveness in the Treatment of Osteoarthritis. Current Rheumatology Reports 2000; 2: 472-477.

[4] Pendleton A. et.al. EULAR recommendations for the management of knee osteoarthritis: report of a task force of the Standing Committee for International Clinical Studies Including Therapeutic trials (ESCISIT). Ann Rheum Dis 2000; 59: 936-944.

[5] Pendleton A. et.al. EULAR recommendations for the management of knee osteoarthritis: report of a task force of the Standing Committee for International Clinical Studies Including Therapeutic trials (ESCISIT). Ann Rheum Dis 2000; 59: 936-944.

[6] Moskowitz R.W. Role of Collagen Hydrolysate in Bone and Joint Disease. Seminars in Arthritis and Rheumatism 2000; Vol.30, No.2 (October): 87-99.

Drukāt